Arhīvā atradu sen aizmirstu failu – iz senām publikācijām, bet joprojām aktuāls, manuprāt.
(c) Dace K. 2006. gada novembris. Publicēts žurnālā “Santa”.
- Esmu dzirdējis domu, kas man šķiet ļoti pamatota, proti, ka negatīvi un kritiski pret plastiskajām operācijām nostājas tie cilvēki, kas paši to gribētu veikt, bet nevar atļauties – vienalga, finansiālu, reliģisku vai citu apsvērumu dēļ. Gluži tāpat kā ar visu, ko kritizējam un noliedzam – patiesībā tas ir slēptais mūsos. Savukārt, atsaucoties uz sarunām ar viedajiem cilvēkiem, tad principā izskanējuši izteicieni, ka ja vien iespējams skalpeli sev klāt nelaist, tad to vajag darīt. Viss ir ārstējams savādāk. Viss taču sākas galvā. Būtībā jau ir daudz citu iespēju, pirmkārt, gan celt pašapziņu, otrkārt, tiešām mainīt savu izskatu. Sākot ar psiholoģiskiem kursiem, beidzot ar meditāciju, jogu utt. Plastiskā operācija ir, protams, ātrāks rezultāts, bet ar lielāku risku – bez konkrētas prognozes, kā izmaiņas pieņems ķermenis un ko tu enerģētiski nodari savai dvēselei vai karmai.
Es nesen dzirdēju, ka Londonā pēdējā laikā liels pieprasījums ir kompleksai operācijai, kad sievietei, kas dzemdē, tiek veikts ķeizargrieziens un turpat uzreiz arī izdarīta vēdera plastikas operācija – tātad pie vienas griešanas savelk atpakaļ visu vēderu.
Man jau liekas, ka sievietes to tjūningu cenšas veikt ne jau vīriešu dēļ, bet citu sieviešu dēļ, konkurējot cita ar citu pēc principa „vienadruška uztaisīja, man arī jātaisa”. Visa vaina ir salīdzināšanā. Sievietes salīdzina sevi, sākot ar somiņām, kleitiņām un beidzot ar sejas vaibstiem un krūtīm. Sarunās par plastiskajām operācijām, daudzas meitenes atzinušās: „Jā, bet man ir mazas krūtis.” Ar ko salīdzinot – mazas? Ar citas sievietes krūtīm? Vienmēr būs kāda, kurai būs lielākas, tvirtākas, apaļākas vai vēl kādas. Piemēram, es kā vīrietis sievieti uztveru kopumā. Es taču nesatiekos ar kājām vai krūtīm, bet gan personību. Man arī seksa laikā ir vienkārši jājūt, ka sieviete grib to darīt un ka viņa to grib darīt tieši ar mani- tieši tad es izjūtu sievieti visu kopumā, nevis domāju, piemēram, par kādu detaļu viņas augumā. Protams, vīrietis mīl ar acīm, viņam ir jāredz, tieši tāpēc es nesaprotu sievietes, kas grib, piemēram, mīlēties tumsā. Tajā brīdī es saprotu, ka man gluži vai vienalga, ar ko mīlējos, jo es nekā neredzu. Nu ja jau tumsa, tad sāk šķist, ka labāk eju gulēt.
Protams, vizuālais savu lomu nospēlē vienmēr. Ārējai pievilcībai jābūt tādai, lai man būtu interese iepazīt iekšējo skaistumu. Es neesmu no tiem, kam pilnīgi vienalga, kāds izskatās cilvēks – galvenais, lai iekšēji skaists. Tad, manuprāt, tas iekšējais skaistums pie viņa arī var palikt – man tas nav vajadzīgs. Turklāt ir daudzas lietas, kas ir gluži vai norma un pašas par sevi saprotamas sievietes higiēnā – epilācija, elementāra skaistumkopšana. Pārsvarā jau daudzas lietas ir panākamas, ja pārvar slinkumu – augumu var uzturēt formā, ejot regulāri vingrot, pareizi ēdot.
Manuprāt, ir okey, ja sieviete rūpēs par sevi ir tomēr nolēmusi kaut ko sevī uzlabot un izšķiras par plastisko operāciju, taču tas nedrīkst pārvērsties kā apmātība. Cilvēkam ir pašam sev jāpatīk. Ja nepatiksi sev, arī citiem nepatiksi. Tāpēc iemīlēt sevi ir primārais, tikai pēc tam var sekot jautājums par plastisko operāciju un tās jēgu.
Taču principā no vīrieša viedokļa, plastisko operāciju nav vērts veikt, lai paildzinātu attiecības vai mēģinātu vīrieti noturēt, lai atbilstu kaut kādam kritērijam. Ja ir lemts šķirties, tad tas tāpat notiks – būs veikti vai nebūs veikti kādi uzlabojumi.
Es vispār esmu tāds cilvēks, kas nekrīt galējībās. Manā dzīvē ir daudz bijušas tādas sievietes, kas konceptuāli paplašinājušas manu redzējumu un skatupunktu – arī skaistumkopšanas lietās, tāpēc nereti par dažām lietām nojaušu vairāk kā vidusmēra sieviete. Daudzas – vienkārši draudzenes – prasa viedokli par šiem jautājumiem.
Manuprāt, veiksmīga un laba plastiskā operācija ir tā, ja pēc tam nevar pateikt, ka kaut kas ir darīts. Rezultātam jābūt tik dabiskam, lai nerastos jautājumi. Ja attiecībā par vizuālām pārmaiņām, nu, piemēram, krūtīm, tad varbūt ar aci var noteikt, ka ir veikta operācija, bet tas neietekmē manu attieksmi vai iztēli par cilvēku. Manī vairāk pirmā doma uzaust kā secinājums, ka cilvēks par sevi rūpējies, kaut ko centies darīt, cīnījies ar pašapziņas celšanu. Esmu novērojis, ka sievietes, kas tikko uztaisa operāciju tām pat krūtīm, burtiski nenormāli sāk to demonstrēt. Tad parasti rodas jautājums, ar ko sieviete grib, lai viņas puisis satiekas – ar viņu pašu vai viņas krūtīm. Protams, tas ir psiholoģisks faktors, jo, ja tu visu laiku esi kārojusi nopirkt to seksīgo topiņu uz lencītēm, bet neesi atļāvusies to izdarīt, tad tiklīdz ir vajadzīgie krūšu apmēri, tāds topiņš vai kleitiņa tiek iegādāts un uzvilkts.
Mjā, tiesa gan, sievietei vismaz elementārām krūtīm jābūt. Ikvienu sievieti, kas ienāk telpā, vīrietis vispirms burtiski noskenē un impulsīvi izfiltrē caur jautājumu „vai es gribētu ar viņu pārgulēt”, bet tas nenozīmē, ka viņš visu pametīs un to arī darīs. Ja sieviete pārsvarā pārguļ ar vīrieša smadzenēm, tad vīrietis – ar sievietes ķermeni. Manā vecumā jau gan vīrietis sievieti tomēr uztver kā personību un playboy (žurnāla) tipa beibes vairāk izraisa smaidu nekā uzbudinājumu. Turklāt ir viena būtiska lieta, ko esmu secinājis arī sarunās ar citiem džekiem – ja es esmu attiecībās, man apkārt var staigāt ar kādiem dekoltē vien grib, bet interese nepārslēdzas. Tiklīdz tu jūti, ka interese pārslēdzas, tas nozīmē, ka attiecībās kaut kas nav kārtībā.
Taču tā būtiskākā doma par plastiskajām operācijām tomēr ir cita. Dievs rada cilvēkus tādus, kādiem viņiem vajadzētu būt. Arī attiecīgajā dzīves posmā cilvēkam ir jāizskatās tieši tā, lai viņš īstenotu kaut kādu savu uzdevumu lielākā plānā. Respektīvi, arī kaut kādi paša cilvēka pārdzīvojumi vai šķēršļi ārējā izskata dēļ ir vairāk uzdevums un pārbaudījums nekā tūlītēja labojama lieta. Ar konkrēto izskatu, izejot caur konkrētajām dzīves situācijām mēs katrs labojam savu karmu. Ja arī tagad tu tiec uztjūningots, sarežģītāka, grūtāka un noteikti smagāka ir nākamā dzīve, kad cilvēkam nenovēršami tā vai tā būs jāiziet caur pārbaudījumiem, sāpēm vai kaut kādiem zaudējumiem, sodiem par šādu savu rīcību. Vēl jau neviens nezina, kā cietīs konkrētā dvēsele nākamajā dzīvē, kuras ķermenim tagad veiktas it kā tik nevainīgas korekcijas izskatā. Kad biju Nepālā, pārliecinājos par ikviena turienes cilvēka reālo uzvedību saistībā ar ticību – viņi, piemēram, vispār nezog, jo zina, ka tad nākamajā dzīvē būs vieglāk. Rietumu cilvēks dažkārt it kā zina, kas ir labi un kas slikti, bet neaizdomājas, ka tas skars viņu pašu nākotnē.
Patiesībā neviens jau nezina, – varbūt tā sieviete, kas veic plastisko operāciju, mēģinot noturēt vīrieti, tieši zaudē iespēju vēlāk satikt savu Liktenīgo, kas mīlētu viņu tādu, kāda viņa būtu bez izmaiņām. Cik gan procentuāli cilvēku dzīvo kopā, un varbūt pat ir apprecējušies un maldīgi domā, ka viens otru mīl, bet gluži vai ar sesto prātu sajūt, ka tomēr tas vēl nav tas īstais? Liktens varbūt pēc pieciem gadiem ir sagatavojis pārsteigumu, taču tad tu paej garām, jo viņš tevi vairs tādu neatpazīst…
