Milāna. Ceļojuma piezīmes. I daļa.
2009. gada maija beigas.
Atkal esmu Milānā. Šoreiz tas ir caurbraucot, taču izlēmu uzkavēties pilsētā dažas dienas, lai atpūtinātu smadzenes, mazliet izbaudītu vasaru, un romiešu mierā pastaigātu pa pilsētu. Pastāstīšu, kā Milāna izskatās mazliet snobiska pilsētnieka un netipiskā tūrista acīm. Vai nu var tā uzskatīt, ka bija paveicies ar laika apstākļiem, taču temperatūra +37 grādi ēnā nebija viegli izturama – akmeņi karsti, pilsēta karsta.
Skaņas un gaismas dvēselei.
Kaut gan tas skan pārāk banāli, taču tradicionāli diena, protams, ir jāiesāk ar Doumo laukumu un centrālo iepirkšanās ielu. Taču šoreiz patīkamu pārsteigumu izraisa daiļa meitene, kas uz centrālās shopping ielas (zinātājiem: starp Prada un Louis Vuittone veikaliem) profesionāli spēlē klavieres. Apkārt sasēduši garāmgājēji uz speciāli izvietotajiem krēsliem. Pazīstamo klasisko ‘gabalu’ skaņas perfekti piepilda ielu un tās var sadzirdēt pat līdz ielas galam, kur atrodas Teatro alla Scala. Ak, jā – tā kā ir ieplānots baleta izrādes apmeklējums, tad muzikālais priekšnesums šajā pēcpusdienā forši ieskaņo manu ‘kultūras baudas stīgu’.
Pirmo reizi Teatro alla Scala. Daži apmeklētāji atbrauc uz teātri ar skūteriem, džeks tērpies uzvalkā, ar ķiveri, meitene sēž aizmugurē, svārki pland vējā. Nekādu problēmu, pārītis noliek ķiveres un dodas iekšā teātrī. Protams, ar taksometriem ierodas arī dažas ‘sinjoras’ (cacīgas dažādu vecumu un dažādu dekoltē izgriezumu kundzītes). Interesanti, ka itālieši pārsvarā ievēro dress-code un ir saģērbušies svinīgi. Tūristi gan biežāk ignorē norādījumus, un iespējams, ka to attaisno fakts par ārprātīgi karsto laiku. Dažs labs ekstravagants eksemplārs tērpies viss baltā, protams, izceļas uz parējo fona kā ‘baltais (zilais) zvirbulis’. Ir par ko pasmaidīt.
Tā kā biļeti esmu rezervējis iepriekš, mans līdzpaņemtais uzvalks vienigi šim pasākumam palīdz daudz maz normāli iekļauties plūsmā. Ignorēju norādījumu par to, ka kungiem jābūt ar kaklasaiti (man taču vienmēr jābūt nedaudz dumpiniekam un jāprotestē pret kaut ko!). Protams, Teatro ir iespaidīgs, stilīgs, klasisks un tradīcijām bagāts, un iespējams tā dēļ cilvēki šo pasākumu uztver visai nopietni. Pirms izrādes Teatro apkārtnē esošās augsta līmeņa kafejnīcas un vīna bāri ir pilni ar svinīgi ģērbtiem cilvēkiem, kuri iemalko laba vīna glāzi un noskaņojas teicamai vakara pavadīšanai. Baleta izrāde bija perfekta. Pateicoties jaunības dienu mīlestībai, kura pati bija tiešā saistībā ar baletu un mazliet arī izglītojusi mani, es zināju tās lietas un vietas, kurām pievērst uzmanību. lai saprastu mākslinieku profesionalitātes līmeni. Pieļauju, ka uz La Scala skatuves tiek tikai paši labākie savā profesijā. Neskaitāmie neviltotie publikas “Bravo!” saucieni to apstiprināja. Šī bija baleta izrāde “Trittico Novecento”, kuras beigās arī viens no horeogrāfiem uznāca paklanīties publikai. Skaisti, viss bija līmenī. Netraucēja pat blakus esošie vācieši, kas dažreiz iesmējas par kādu, viņupāt, komisku kustību baletdejotāju izpildījumā. Teikšu atklāti, ka performance man patika, un īpašu skaistumu es saskatīju topless balerīnās, kuras izdejoja numuru tērpušās vienīgi koši sarkanos svārkos.
Vispār, svinīgi ģērbtā Teatro alla Scala publika savas emocijas nemēdz slāpēt. Pirms kāda laika šajā teātrī bija gadījums, kad atzīts operas solists slikti izpildīja savu lomu (vai nu viņam bija problēmas ar balsi, vai slikts garastāvoklis), un publika momentā reaģēja – svilpa un ūjināja. Kad solists parādīja publikai nepieklājīgu žestu (zināma latviešu politiķa stilā) un aizgāja no skatuves, teātra administrācija viņu atlaida no darba, kā rezultātā viņam tagad nākas koncertēt pa bijušajām austrumu bloka valstīm un Krieviju, jo augsta līmeņa teātri viņu neaicina pēc šādiem izgājieniem. Stāsts nebūtu pilnīgs, ja izrāde vienkārši būtu beigusies. Protams, kā jau tas parasti mēdz gadīties (haha!) zālē starp skatītājiem bija kāds cits operas mākslinieks. Un kā jau tas bija paredzams, viņam lūdza ‘ielēkt’ lomā un izrādi nospēlēt, ko minētais mākslinieks arī izdarīja – viegli nogrimēts, tērpies savā uzvalkā, godam nodziedāja galveno lomu izrādē, kuru viņš bija plānojis noskatīties, atnākot kopā ar savu sievieti. Tādus mirkļus gribas piedzīvot, tie taču padara mūsu dzīvi krāsainu vai ne?
