mājas kaķi ir neatkarīgi un pozicionē sevi, ka ’staigā, kur pašam tīk’. taču tas zināmā mērā ir neliels teātris, jo ar šo pārliecību mājas kaķis pa retam aiziet aiz mājas stūra un, saulē piemiedzot acis, veras tālumā. tad nedaudz noskurinās un pēc brīža aiziet līdz meža malai. “jaa, esmu aizstaigājis, kur man pašam tagadiņ gribējās.. mjau…” mājas kaķis labprāt guļ 20 stundas diennaktī, izvēlas saules apspīdētu, viegli apsildītu palodzi, laiski izstaipās pirms ēdiena saņemšanas un patrinās laipni ar izliektu skaisto muguriņu gar saimnieka/-ces kājām. tas ir mazliet teatris, taču abas puses ir apmierinātas. jo tā tam vajadzētu būt, tā tas būtu smuki un pieklājīgi. un vēl jo vairāk – mājas kaķis pat ļaujas sevi paņemt rokās, un gūst patiesu baudu no bužināšaanas un glaudīšanas. taču viņam jājūtas komfortabli. tad kā apliecinājumu savai labsajūtai, mājas kaķis palaiž murrāšanas dzirnaviņas. viņš murrā un domā pie sevis: “dzīve ir jauka. mani mīl. mani glauda. mani pabaro. esmu skaists. un dzīve ir skaista. un noteikti tāda ir dzīves jēga. novēlu ikkatram tādu saņemt… murrr….”
meža kaķi reti kad ļaujas, lai tos bužina, mīļo un ieceļ klēpītī… tas gan nemazina viņa mīļumu, jaukumu un pozitīvo attieksmi uz dzīvi. taču būtiskākais, ka meža kaķis tik un tā paliek savā būtībā neatkarīgs, kaut arī uz mirkli ļaujas kādam – lai tas saņemtu to prieku un baudu meža kaķi pabužināt. īstermiņā – jā. tas ir viennozīmīgi patīkami. taču ilgtermiņā tas nebūtu iespējams. meža kaķis pat mazliet riskē, ka pat neglaužas gar kājām tam, kurš viņu baro. un ja arī ļaujas glaudīšanas procesam, tad tomēr jāsaprot, ka jebkurā brīdī meža kaķim var ienākt prātā, ka nu ir laiski jāizstaipās (jo ir kaķis), un tad jāiet izstaigāties pa mežu, parāpties kokā, pārlekt pāri akmeņiem un celmiem, nedaudz patrenkāt iesūbējušos zaķus, kas izvalbītām acīm mehāniski grauž āboliņa lapas. kaut kad jau arī mājās var iegriesties, lai atpūstos. lai gan – kas tad ir mājas? varbūt mājas ir tā vieta, kur meža kaķis tajā brīdī pats atrodas. jo taču koka zarā var laiski atgulties, ķepas pāri zaram pārkarinot. un justies labi. tāpat kā mājās. un arī mājas dīvānā var iegulties uz īsu brīdi, tā pārmaiņas pēc. un domāt pie sevis: “mmmm, jauki tā atpūsties”. bet vienā brīdī, kad viņš sajūtas atpūties, ar apņēmību pielec kājās, ātri izstaipa ķepas, un dodas ‘kur pašam tīk’ – šī teiciena tiešajā nozīmē…
…nav pārliecības, vai meža kaķi var pieradināt?! ja nu vienīgi viņu var saprast un pieņemt, un baudīt tos brīžus, kad viņš, laiski izstiepties uz mājas dīvāna un piemiedzot acis, viegli smaida ūsās…
