SNOB.LV | pozitīvo snobu kustība

Sajūtu ceļojums. Nepāla. Himalaji. 2006.g. janvāris.

IEVADS

Šis ir stāsts par sajūtām. Šis nav klasisks ceļojuma apraksts ar padomiem citiem ceļotājiem, īpaši uzsverot izmaksas vai vietējās tradīcijas, ar vēsturiski gudru apskatu par to, kurā gadā valdīja karalis tāds vai šitāds, kas un kāpēc uzbūvējis šo templi utml. – to visu katrs pats var atrast grāmatās un internetā. Katram noteikti ir savs mērķis, kāpēc dodas ceļojumos. Šis ir stāsts par dažādām epizodēm un situācijām, kas padara dzīvi tik krāsainu. Emocijas. Sajūtas. Atziņas. Katram ir savs skatījums uz vienu un to pašu. Šis ir skatījums ar manām acīm. Gribējās tvert mirkli, nedomāt, justies brivi.

Tātad, mani brauciena mērķi bija vairāki – redzēt kalnu virsotnes, izjust klusumu, plašumu un kalnu varenību, atslēgt smadzenes no darbiem un privātajām lietām, un sakārtot savas domas.  Kalni – tas bija šī brauciena galvenais mērķis. Un pats labākais ir tas, ka virzoties uz mērķi, ir jābūt gatavam dažādiem interesantiem pārbaudījumiem un jābūt atvērtam piedzīvojumiem. Iespējams, ka tieši tādēļ jau pašā sākumā sajutu, ka ceļojums būs izdevies, tāpēc pilnīgi atslābu un tvēru tās situācijas, kas tika piespēlētas. Sajūtas rodas katru brīdi, katru sekundi, un tās pat sākas, iedomājoties par ceļojumu.

SAJŪTAS CEĻĀ

Rīga—Maskava. Vispirms – pavisam īsi par sajūtām un vērojumiem ceļā. Daudzas stundas pavadītas vilcienā, bet diemžēl nav pieejamas slavenās tējas glāzes (‘graņonkas’), ko cerēju ieraudzīt restorānvagonā. Bet, droši vien tagad ir citi laiki. Piedzērusies meitene ar alus pudeli rokā Maskavas autoostā. Daiļava visai komiski uz augstpapēžu zābakiem ‘slēpo’ starp autobusiem un mikroautobusiņiem. Maskavas kolorīts. Taču pieradums. Apkārtējie nemaz nepievērš uzmanību. Maskavas metro stacijas ar stilīgajām marmora plāksnēm un padomju laika interjeru. Cilvēki ģērbjas vienmērīgi melni un pelēcīgi. Ar savām krāsainajām slēpošanas jakām, gaišajiem džinsiem un lielajām mugursomām izceļamies šajā daudzmiljonu pilsētā.

Neliela atkāpe. Esam neliela grupiņa no Rīgas, kas pievienojas lielākai grupai Maskavā, no kurienes faktiski sākas šis ceļojums. Grupas dalībnieku kopējā aizraušanās ir ekstrēmais sporta veids paraplanierisms (angl. paragliding) un viņi plāno doties uz Nepālu tieši termālo plūsmu meklējumos un lidošanai no kalniem. Mēs (šeit un turpmāk tekstā tas nozīmē es un mans draugs), tāpat kā vēl daži ne-sportisti, esam ‘tūristu’ statusā, kas plāno atdalīties no grupas un iet savus ceļus, kad kopā nokļūsim galapunktā – Nepālas pilsētā Pokharā.

Maskava—Dubaja—Karači. Vairākas stundas jādzīvojas pa Šeremetjevo-2 lidostu. Check-in kavējas. Viens no mūsu grupas palīdz meitenei pārstartēt datoru. Meitene pārsteigta par džeka datorprasmēm. Restart – tā nu nav joka lieta. Reģistrēšanās var turpināties. Tax-Free veikaliņos vēl var paspēt iepirkt kaut ko noderīgu rokas bagāžā. Es arī paņemu vienu puslitru Otard – tā sakot, garā lidojuma īsināšanai. Jau stundu sēžam lidmašīnā. Reisa aizkavēšanās Maskavā vien ir 3 stundas. Pakistan Airlines pilots paziņo, ka aizkavēšanos radījušas ‘some technical problems’ un tās joprojām tiek novērstas. Man sāk palikt jautri. Nez vai pacelsimies. Taču neilgi pēc tam lidmašīna dodas uz pacelšanos un pa visiem skaļruņiem atskan lūgšana. Nojaušu, ka musulmaņi lūdz Allaha svētību veiksmīgam lidojumam, tad saprotu, ka viss būs kārtībā, tāpēc pilnīgi nomierinos un sāku uzrunāt savu ceļabiedru Otardu. Kā vēlak izrādās, man ir arī otrs blakussēdētājs – pakistānietis Muhhamed, kurš nodarbojas ar medicīnas instrumentu eksportu no Pakistānas. Dažas interesantas lietas uzzinu sarunas gaitā. Piemēram, ka tiklīdz viņš izkāps laukā no lidmašīnas un vietējie dienesti no viņa sajutīs alkohola smaržu, viņam uzliks rokudzelžus. Tāpēc viņš pieklājīgi atsakās no sarunas ar manu draugu Otardu. Savukārt, uz tūristiem tas neattiecas, tāpēc mēs ar Otardu kopā jauki pavadām laiku, ik pa laiciņam pievēršoties Muhhamedam. Sarunas gaitā uzzinu dažas interesantas lietas par pakistāniešiem, par medicīnas biznesu, apspriežam viņa biznesa ienesīgumu, un par privātajām lietām runājot, uzzinu, ka Pakistānā ģimenē sieviete nestrādā, taču kontrolē ģimenes naudas lietas. Vīrs un dēli sanes nopelnīto un atdod mātei. Tad viņa izdala, kad kādam kaut ko vajag iepirkt. Laikam mana sieva nu gan nebūs pakistāniete, pie sevis smīnot nodomāju. Otards man piekrīt.

Pēc 5 stundu lidojuma, tiek dota viena stunda laika Dubajas lidostā, kamēr lidmašīnā mainās pasažieri. Mums kā tranzīta pasažieriem sēdēt krēslos vairs negribas, tāpēc nolemjam izskriet kādu riņķi. Jauka lidosta. Nebiju pirms tam tur bijis. Par nieka 14 USD nopērkam 2 kafijas un 2 mufinus. Un tad jau jāsāk doties uz lidmašīnas pusi, atkal kārtējo reizi izejot cauri rentgena stariem. Šoreiz interesanti, ka jānovelk apavi un arī tie ir jāizlaiž caur rentgena aparātu. Tā nu zeķēs ar kafiju vienā rokā un mufinu otrā rokā tiekam garām drošības dienestiem. Lidojums turpinās līdz Karači, Pakistānā. Pa ceļam sapazīstos ar grupu, kurā ir maskavieši, pēterburgieši un ukraiņi. Grupa arī lido uz Nepālu, taču viņu mērķis ir garīgās nodarbības (Ci-gun meditācijas kādā īpašā pilsētā (svētajā alā) netālu Katmandu). Viņiem ir sava programma, kas jāizpilda, viņi plāno dzīvot Katmandu tuvumā. Meditatori atzīstas, ka nedaudz mani apskauž (pozitīvā nozīmē), jo es iedvesmoti stāstu, kā nu tik iešu kalnos, ka nekāda strikta plāna nav, ka mēs ar draugu laidīsimies brīvajā režīmā, atkarībā no tābrīža sajūtām un vēlmēm.

Nakts Karači. Tā kā ielidojam apmēram plkst. 4-os no rīta pēc vietējā laika, viss ir tukšs un kluss. Interesati, ka pēc ilgā lidojuma mums (t.i. – abām „russkojazičnajām” ceļotāju grupām) atņem pases, nostāda rindā, saskaita, (konstatē, ka 2 pases pazudušas, bet pēc kāda laika tās tomēr atrodas), organizēti izvada cauri visiem rentgenaparātiem, sasēdina autobusiņos un aizved uz Airport Hotel. Turpceļā izrādās, ka par mums rūpējas krievu valodā runājošs gids, un viņa vārds ir Saša. Stilīgs personāžs. Kolorīts vīrs – indietis runā skaidrā krievu valodā. Pa ceļam par nieka 15 dolāriem viņš piedāvā mūs aizvest ekskursijā līdz Arābu jūrai (tā savienojas ar Indijas okeānu) un parādīt bruņurupučus brīvā dabā. Tā kā rīta reiss tālāk uz Katmandu ir pēc 4 stundām, tāpēc nolemjam neiet gulēt. Neliela grupiņa savācas, vienojamies par 10 dolāriem, nometam somas viesnīcas numuriņos un dodamies izbraukumā. Protams, bija alternatīva – gulēt Vienas Nakts Viesnīcā (tā es nodēvēju šo viesnīcu, jo tā paredzēta tikai pasažieriem, kas šeit paliek uz vienu nakti, un rodas sajūta, ka gultasveļa tiek apmainīta tikai pēc 14.-tā cilvēka). Brauciens līdz jūrai bija sajūtas rosinošs. Naksnīgā pilsēta Karači. Stundas brauciens līdz jūrai pa pilsētu, un kaut gan bija agrs rīts, tik un tā auto un moto braucēji traucas pa ielām, signalizējot un mēģinot viens otru apdzīt. Pie jūras bruņurupuču meklējumi vainagojas panākumiem, jo viens ‘nabadziņš’ tiek noķerts un tauta metas ar viņu fotografēties. Sajūtas ir fantastiskas – 15. janvāra naktī bradāju pa siltu jūras ūdeni, pirms daudzām stundām esmu izbraucis no Rīgas, kur mīnus grādi.

Kolorītais gids Saša atpakaļceļā uz viesnīcu paziņo, ka viņš esot dziedātājs, un patiešām sāk to pierādīt. Sajūtas fantastiskas. Smaidu, jo iedomājos, ka beidzot piepildījies mans bērnības sapnis un esmu nokļuvis indiešu filmā. Pēc Sašas dziedājuma ir divu latviešu puišu uzstāšanās, kas patīk krievu meitenēm, taču man pašam nākas konstatēt, ka latvju dziesmu tekstu zināšana nav mana stiprā puse. Tad arī mūsu krievu draugi mēģina dziedāt, bet vienīgā dziesma, par ko viņi var vienoties, ir kāda bēdīga dziesma par „Oi, Rjabinu”, kura raud. Lai nu kā, bet nu mums ir laiks tikai ātrai dušiņai (paldies, Dievam, ka negulējām TAJĀS gultās), un tad brokastis un lidosta. Lidojums līdz Katmandu notika bez īpašiem piedzīvojumiem. Negulētās nakts nogurums lika sevi manīt.

LIDOJUMA SAJŪTAS

Pēc pārlidojuma ar vietējām aviolīnijām esam laimīgi nokļuvuši Pokharā – kūrortpilsētā pie ezera, starp kalniem. Šeit jau pierasta liekas galvenā ieliņa, kas pārblīvēta ar suvenīru veikaliem, restorāniem un viesnīcām. Nu gluži kā jebkura citas kūrortpilsētas centrālā tūristu pulcēšanās iela.

Tā kā esam kopā ar ekstrēmistu grupu jeb paraplanierisma kluba biedriem, tad nolemjam, ka noteikti jāizbauda tas, ar ko viņi nodarbojas. Viens no vietējā Paragliding Club pilotiem ir krievu tautības puisis Viktoru. Viņa sieva un bērns dzīvo Krievijā, Sibīrijā, bet Viktors tikmēr Nepālā strādā, vizinot ar paraplānu tūristus. Viņš piekrīt mūs paņemt tandēma lidojumā. Man tā bija pirmā saskare ar šo sporta veidu, tāpēc bija interesanti uzzināt, kā izveidojas siltā gaisa straumes, kas saulē sasilst un gar kalnu ceļas augšup, un kā paraplanieristi tās meklē un atrod, izbaudot brīvību un mieru putna lidojuma augstumā. Esmu pirmais Viktora pasažieris, un pēc neliela ieskrējiena jau planējam apmēram 600-700 metru augstumā virs zemes. Patiešām ieskrējiens ir īss, un šo pāris soļu laikā jāpaspēj uzcelt paraplāns, lai nenogāztos kraujā. Fantastiskas sajūtas – miers, klusums, brīvības sajūta, un tam klāt lidojuma bauda, skatoties uz ērgļiem, kas nesteidzīgi planē zemāk par mums. Patiešām savāda sajūta, ka brīžiem cilvēks var izbaudīt to pašu, ko putni.

Ar šo sporta veidu Nepālā nodarbojas visdažādākie cilvēki. Piemēram, kāds brits, kas Japānā bērniem māca angļu valodu, katru gadu brauc uz Nepālu baudīt lidošanu. Daži angļu piloti, kas strādā vietējā paraplanierisma klubā, lido kopā ar pieradinātajiem ērgļiem. Šie cēlie putni kā medību suņi lido netālu no saimnieka un ar savu lidošanas stilu un precīzo planēšanu virs siltajām gaisa straumēm nekļūdīgi norāda pilotiem lidošanas virzienu, ļaujot tiem pēc iespējas ilgāk palikt debesīs.

Lidojums ilgst apmēram pusstundu, kamēr nosēžamies uz ceļa. Jocīgi, ka nākas nosēsties uz ceļa, pa kuru brauc automašīnas, motocikli un iet cilvēki. Tā kā šī nav centrālā iela, bet gan ceļš gar ezera malu, tad satiksme nav intensīva, tomēr ik pa brīdim kāda kustība notiek. Kamēr gaidu draugu, vēroju, kā citi paraplanieristi veic nosēšanās manevru. Autobuss sabremzējas un uztaurē, pilots nolaižas autobusam priekšā un savāc paraplānu, tad autobuss mierīgi turpina ceļu. Kāds cits pilots spiests strauji mainīt nosēšanās vietu un iebrāžas krūmos ceļa malā. Tam par iemeslu ir neapķērīgi japāņu vai korejiešu tūristi uz motocikliem, kas skaidri nenorāda, vai viņi brauks tālāk, vai tomēr apstāsies.

Pēc paraplanieristu nostāstiem par lauztajiem locekļiem un sasitumiem šī sporta veida sakarā (diemžēl, arī šajā braucienā), es saprotu, ka būt ‘tūristam’ tandēmā un karāties ar fotoaparātu kaklā ir pavisam kas cits, nekā būt pilotam un pašam vadīt paraplānu un, sekojot līdzi gaisa straumēm, būt atbildīgam par sevi un citiem. Kaut kas tajā visā tomēr ir aizraujošs. Aizdomājos, varbūt vērts pašam pamēģināt…

KALNU SAJŪTAS

Nu tad beidzot sākam realizēt savu mērķi – dodamies kalnos. Mums plānots trīs dienu trekings (iešana ar mugursomām pa kalnu takām). Agri no rīta lidojam uz Džomsomu. Tā ir pilsētiņa Annapurnas masīvā 2800m virs jūras līmeņa. Šoreiz nu gan ir nedaudz bailīgi. Lidmašīna maziņa, pilota kabīne tepat mums acu priekšā, apmēram tā, it kā mēs brauktu ar taksometru un sēdētu uz pakaļējā sēdekļa. Pirms pacelšanās pilots mēģina ieslēgt logu tīrītājus. Īpaši veiksmīgi nav. No ārpuses aizsalis logs, tad kāds no ārpuses uzgāž spaini karsta ūdens. Nu pilots redz cauri logam, sākas pacelšanās. Lidmašīnīte ir pilna ar tibetiešiem, kas no sirds rūpējas par galvas sāpoša trokšņa radīšanu. Bez mums diviem latvju puišiem, lidojuma baudījumā piedalās vēl daži trekeri un divas meitenes no Brazīlijas. Lidojam starp kalnu grēdām. Brīžam rodas sajūta, ka kalni var pēkšņi sakļauties un mazo lidaparātu saspiest. Tibetiešiem ap galvām apsietas sarkanas lentītes – tas esot veiksmīgam ceļojumam. Skaļais tirgus pamazām pāriet vienmērīgā murdoņā – es saprotu, ka tibetieši skaita lūgšanas savā valodā. Tāpēc atkal mani pārņem miers, jo jūtu, ka lidmašīnai nav lemts nokrist. Vismaz šoreiz nē. Taču, kad iekrītam gaisa bedrē un tibetiešu tantiņa no visas sirds iekrampējas mana ceļabiedra kājā, murdoņa pieklust un man rodas sajūta, ka jāpaspēj brazīlietēm izteikt komplimentus, jo nevar zināt, vai vēl tāda iespēja radīsies.

Tomēr šī iespēja rodas, jo, par laimi, nosēšanās ir veiksmīga, tāpēc četratā dodamies brokastot pirms grūtā kāpiena kalnos. Brazīlietes stāsta par savu trekinga maršrutu un saulaino un silto Brazīliju.

Tā kā draugam līdzi jānes fotopiederumu soma, tad pēc brokastīm nolīgstam gidu-nesēju,  un dodamies ceļā. Tā kā šajā laikā Nepālā ir ziema, kas nav tūrisma sezona, tad kalnos sastopami ļoti maz trekeru. Mūsu ceļojums ir plānots kā Tea House Trekking, kad dodamies no viena ciemata uz otru, guļot viesnīcās, pa ceļam iedzerot tēju un piekožot tibetiešu maizi (Tibetian Bread). Šī tibetiešu pašceptā maize ir jānogaršo – jo īpaši kopā ar medu.

Īpašu mūsu atzinību saņem jaka gaļas steiks. Kaut ko tik garšīgu sen nebiju ēdis. Tādos brīžos nesaprotu veģetāriešus. Papildus vēl pasūtam ķiplokus – profilaksei, lai nogalinātu nevēlamas baktērijas, ja tādas vēlas mums uzbrukt.

Tā kā mēs lidojam ar lidmašīnu, tad mums iet secen iespējamā iepazīšanās ar maoistiem, kuri uzturas džungļu rajonā, kas atrodas zemāk no tās vietas, kur ir lidosta. Maoisti ir tie, kas karo pret karaļa režīmu, šaujot uz ministriem un uzbrūkot policijas posteņiem, taču pret tūristiem izturas mierīgi. Dzirdēti nostāsti, ka no trekeriem maoisti ievāc īpašu nodevu vai ziedojumu komunistisko ideju atbalstīšanai aptuveni 30 dolāru apmērā, un pats dīvainākais, ka pretī iedod kvīti.

Trijās dienās un trijās naktīs mēs iepazīstam mazus ciematiņus, guļam pa nakti viesnīcās jeb lodžās. Labi, ka ar gudru ziņu esam paņēmuši līdzi guļammaisus, jo temperatūra naktī noslīd līdz nullei, bet viesnīcu sienas ir būvētas tikai no dēļiem, pie tam ar ievērojamām šķirbām, pa kurām pūš iekšā vējš.

Pirmajā dienā sasniedzam 3050 metrus virs jūras līmeņa, un tas ir augstākais punkts mūsu kāpienā, jo nedaudz izjūtam kalnu slimības simptomus, tāpēc nolemjam atgriesties uz zemāku līmeni. Iespējams, ka vienas dienas laikā atlidojot uz 2800m un pēc tam kāpjot līdz 3050m, organisms vēl nav aklimatizējies un tāpēc rāda zīmes.

Jāņem vērā arī tas, ka pie šāda augstuma var sākt izjust retināto gaisu. Jo īpaši, nesot mugursomu. Sajūta tāda, it kā plaušas līdz galam nestrādātu – it kā tājās ir gaiss, taču tas ir retināts, nedaudz sāpīgi elpot. Iespējams, ka katram organisms reaģē savādāk, un katram ir sava augstuma izjušanas robeža.

Pirmo nakti guļam viesnīcā, kur saimnieko tibetiešu ģimene. Šajā vietā rodas kārtējās interesantās sajūtas, kas rodas no mirkļa tveršanas. Viena viesnīcas telpa ir atvēlēta lamam, kurš jau vairākas stundas izpilda ritmiskus sitienus pa bungām, acīmredzot, veicot kādu īpašu rituālu. Kā vēlāk izrādās, lama veicis saimnieces mātei ļauno sapņu izdzīšanas rituālu, jo pēdējās naktīs viņai rādās visādi slikti sapņi. Ar tibetiešu saimnieci esam aizsēdējušies pāri pusnaktij, sarunājoties par tibetiešu kultūru, dzīves uztveri un dažādām citām lietām, jo esam godam iedzēruši Mustang Coffee, kuras galvenā sastāvdaļa ir raksi – vietējais alkoholiskais dzēriens. Meitenei pēkšņi rodas ķecerīga doma – jāizdzer arī tas dzēriens, kas palicis pāri no lamas rituāla saimnieces mātes sapņiem. Pēc izskata tas ir diezgan pabriesmīgs, jo raksi  ir papildināts ar jēlas olas baltumu vai kaut ko tamlīdzīgu un, iespējams, ar kādiem īpašiem buramvārdiem. Protams, ka jānomēģina, jo Latvijā neko tādu es neatradīšu. Viss jau būtu ok, ja ne tās sajūtas, kas rodas naktī. Es redzu visai savādus sapņus, tajā skaitā divas autoavārijas, kas notiek manu acu priekšā. Nākamajā rītā draugs paziņo, ka viņam sapnī rādījušās kaut kādas sejas un runājošie kalni. Īsāk sakot, saprotam, ka lamas rituāls ir noritējis veiksmīgi un saimnieces mātei vairs nebūs sliktu sapņu, jo tie nu pārnākuši pie mums.

Turpinām ceļu uz nākamo ciematu – Marfa, kas skaitās tāda kā ābolu galvaspilsēta šajā apvidū. Tā kā ir ziemas sezona, tad nekāda lauksaimnieciskā darbība nenotiek. Viss ir pelēks. Koki bez lapām. Upes bez ūdens līmeņa.

Sajūtas ir fantastiskas. Sajūtu, ko nozīmē iekšējā miera izjūta. Prāts lēnā garā atslēdzas, ejot 4 stundas bez apstāšanās un praktiski bez sarunāšanās savā starpā. Kalnos pat mākoņi ir savādāki. Pieķeru sevi pie tā, ka sāku fotografēt mākoņus, lai pārliecinātos, vai man nerādās halucinācijas. Mākoņi aizķeras ar kalnu virsotnēm, sablīvējas un saulrietā izgaismojas.

Trešajā dienā ceļamies sešos no rīta, lai dotos uz vietu, kur var redzēt Daulagiri virsotni un ledāju. Esam klāt un redzam saullēktu. Redzam, kā saules pirmie stari it kā aizdedzina kalna virsotni ar zelta krāsas liesmu. Neticami, bet pats pirmais stars patiešām ir zelta krāsā. Tad pēc vairākām minūtēm kalna virsotne atklājas, arvien vairāk un vairāk izgaismojot sniegbaltās virsotnes.

Ceturtajā dienā lidojam atpakaļ uz Pokharu, kur atkal tiekam iekšā pilsētas dzīvē un baudām laisko tūristu mieru. Pēc vairākām dienām dodamies uz galvaspilsētu un sākam garo ceļu uz mājām.

WELCOME BACK IN REALITY

Atpakaļ ceļš ir tieši tāds pats, tikai pretējā virzienā, protams – caur Karači un Dubaju uz Maskavu. Katmandu lidostā satiekam draudzīgo meditāciju grupiņu, salīdzinam savas sajūtas, dalāmies iespaidiem. Kolosāla pozitīvas enerģijas apmaiņa.

Realitātes pieskārienu sajūtam Dubajā, kad lidmašīna papildinās ar labi paēdušiem maskaviešiem, dārgās drebītēs, kažociņos un ar pilniem iepirkumu maisiem. Maisos un somās spraucas cauri apģērbu gabali. Sievietes krāsojas, dažas runā pa mobilajiem telefoniem pat pacelšanās laikā, taču es sajūtu, ka Allāhs joprojām ir ar mums, tāpēc nesatraucos ne par ko. Realitātes pieskāriens pēkšņi kļūst par ‘realitātes belzienu’ – Maskavā lidostā praktiski nav smaidošu seju, izņemot mūsējās. Kā beisbola nūjas pieskāriens mūsu deguniem punktu pieliek taksista nikni nošņāktais „Idioti!!!”, jo mēs smaidot laipni atsakāmies no viņa dārgajiem pakalpojumiem… Welcome back! Taču par laimi mēs dodamies tālāk uz mājām, un man milzīgs prieks, ka cilvēki tomēr šeit ir daudz, daudz pozitīvāki.

NOBEIGUMS

Kalni un okeāni – tie vienmēr ir cilvēkus piesaistījuši. Kas pabijis kalnos, patiešām izjūtot kalnu varenību, tas gribēs atgriesties vēl un vēl. Tikai tā tikušas sasniegtas virsotnes, tikai tā atklāti jauni kontinenti. Cilvēks gribējis uzkāpt augstāk, aizkuģot tālāk

Esmu sajutis. Esmu sapratis. ‘Nepālas jeb Kalnu miers’ – tā ir reāla vērtība. Un to nedrīkst pakļaut realitātes ietekmei, bet jācenšas, cik vien ilgi iespējams, pilnīgi izjust un noturēt sevi iekšienē šīs prāta mierīguma, atbrīvotības un pozitīvisma sajūtas.

Ehhh, tikko sajutu neaprakstāmu vēlēšanos vēlreiz apciemot Himalajus…

Raivo, 24.02.2006.

Publicēts žurnālā KLUBS (2006. g., jūnijs),  šeit var atvērt PDF failu ar raksta publikāciju.

_________________________________________________