Koncerta atskaņas: Andrea Bocelli Rīgā
Autors: Linda Kalniņa, snob.lv izklaides jaunumi
Andrea Bocelli koncerts Mežaparkā.
2009. gada 5. septembris.
Ilgi gaidītais šīs vasaras muzikālais baudījums it nemaz nelika vilties – gluži pretēji!
Vērojot cilvēku plūsmu pirms pasākuma virzāmies estrādes virzienā, ir neizsakāms prieks redzēt, ka bez jau pierastajiem ‘sabiedrības krējuma’ pārstāvjiem skatītāju rindās ir gana daudz vecāka gadagājuma Andrea Bocelli talanta cienītāju, kas arī dižķibeles apstākļos ļāvušies muzikālai baudai.
Vienlaikus ir ne mazums cilvēku, kas muzikālo pasākumu baudīs ārpus estrādes teritorijas. Par to arī prieks, jo šoreiz koncerts patiesi tā vērts, lai veltītu sestdienas vakaru kaut vienkārši sēžot uz soliņa ar vīna glāzi rokā. Turklāt solītā skaņas kvalitāte nepievīla nevienu, kas koncerta laikā kādā Mežaparka nostūrī baudīja romantisku divvientulību vai lirisko noskaņu jautrā kompānijā turpat aiz sētas.
Negaidīts pārsteigums ir mūsu valsts himna LNO simfoniskā orķestra izpildījumā, kas sanākušajai auditorijai kaut uz mirkli liek vienoties kopējā noskaņā. Šodien gan tikai pašu apziņa par kopējas domas spēku motivē dziedāt himnu un izrādīt cieņu pieceļoties, bet tas jau cits stāsts, kas uz mirkli liek aizdomāties, bet neizjauc gaid-pilno atmosfēru.
Andrea Bocelli, neaprakstāma balss tembra īpašnieks – pirmās skaņas un muzikālas baudas vilnis kā tirpas pārskrien visam ķermenim, un manā gadījumā liek sacelties teju katram matiņam uz ādas. Tas ir Dieva talants, kas uzrunā un emocionāli aizskar. Grūti pat iedomāties kā mākslinieks stāv pilnīgā tumsā un vairāku tūkstošu auditorijas priekšā patiešām dziļā bijībā un pateicībā dzied Ave Maria. Zaudējis redzi futbola spēlē, iespējams, kā augstāku spēku atgādinājums par savu talantu neizniekošanu, īsto vietu un sūtību – Bocelli šobrīd stadionu mēroga mākslinieks, dara zināmā mērā misijas darbu, jo piesaista arī tādu auditoriju, kas parasti neinteresējas par klasiko mūziku.
Skaidrs jau sen, ka mūzika ir Andrea sirds valoda, jo citādi neko tik emocionālu mums nedzirdēt. Marinas Rebekas un Ineses Galantes soprāni patīkami atsvaidzina kopējo noskaņu un iederas repertuāra no Mocarta vai Pučīni, bet lielākā šīvakara zvaigzne, protams, Andrea, kura balss mani jebkurā diennakts stundā var aizkustināt līdz asarām.
Solītie pārsteigumi ir pāris labi zināmu poplārās mūzikas skaņdarbu angļu valodā, kas ļauj skatītājiem celties kājās arvien no jauna ar skaļiem aplausiem un ‘Bravo!’ saucieniem par milzu atzinību neredzīgajam māksliniekam. Viņam patiesi izdevies aizskart arī latviešu vēsās mentalitātes dvēseles stīgas. Kā skaists nobeigums muzikālajam piedzīvojumam seko salūts, ko šoreiz baudām klusumā, bet uz kopēja emocionālā pacēluma viļņa. Ir labi, ja blakus kāds kas arī saprot un novērtē – dalīta bauda šoreiz bauda dubultā.
Protams, neiztikt bez nelieliem pārsteigumiem vai vilšanās sajūtas pašiem par sevi. Neierasti daudz cilvēku gluži kā pirmo reizi savā dzīvē uz koncertu iedami stiepj līdzi lietussargus, radot nelielu haosu pie ieejas un neērtības citiem. Pārsteidz Mežaparka skatu vilcieniņa šoferis, kam par katru cenu jāizvēlas lielākais pūlis pie ieejas, kam censties izbraukt cauri. Publikas iemīļotā ielūkošanās plastmasas glāzēs, dzerot alu un klausoties operas ārijas, Bočelli neglaimotu. Visbeidzot – vēl jāiemācās pašiem sevi cienīt un celt savu latiņu stila un inteliģentas izpausmes ziņā, ja ne tikai pret sevi vai apkārtējiem, bet arī dedzīgi neaplaudējot pēc himnas izskanēšanas.
Tas viss sīkums, jo vienmēr var taču labāk! Lai gan man patiesi pietrūka Andrea izpildītais ‘Vivere’ vai citu ne mazāk zināmu skaņdarbu – priecāšos par iespēju nākamo reizi viņu baudīt Toskānā, Milānas La Scala operā vai varbūt Ņujorkā.
Bravissimo, Andrea!
P.S. Koncerta izskaņā viena no pēdējām dziesmām bija “Besame Mucho”, kas spēj aizkustināt publiku no Toskānas līdz pat Mežaparka estrādei.
